INSTALLATION "MELANCHOLY"

Installation “Melancholy” unobtrusively reflects the ongoing social political processes in the world, giving the swimming pool as a dominant element of the installation a metaphoric meaning.

ONCE A WEEK MY SCHOOL ORGANIZED OBLIGATORY SWIMMING CLASSES.

I GRADUATED FROM SCHOOL SEVERAL YEARS AGO.

SHORTLY AFTER MY GRADUATION THE SCHOOL GOT CLOSED.

AND NOONE WENT TO THE POOL.

THE POOL WAS PLANNED TO BE PULLED DOWN.

TO BUILD A NEW SCHOOL.

IN SUMMER OUR POOL GOT FULL OF BLUE-GREEN ALGAE.

SO WE STOPPED SWIMMING THERE.

WE WERE WAITING FOR THEM TO DISAPPEAR.

BUT THEY DID NOT.

THE POOL WAS BUILT A LONG TIME AGO.

NOONE USED IT.

POOL LACKED TREATMENT FACILITIES.

WE STARTED TO USE IT AS A WASTE REPOSITORY.

NO ONE HAD THE OPPORTUNITY TO SWIM IN THE POOL.

WHEN THERE WAS NO WASTE WATER

THE POOL STOOD EMPTY.

PLANTS WERE GROWING BETWEEN THE TILES.

WAITING FOR THE NEXT RAIN SEASON.

Gleznu sērija ‘’MELANHOLIJA’’ neuzbāzīgi atspoguļo pasaulē notiekošos sociālpolitiskos procesus, baseinam kā instalācijā dominējošajam vizuālajam elementam piešķirot metaforisku nozīmi.

Peldēšanās metafora gleznu sērijā veido vairākus vēstījuma aspektus. Pirmais varētu tikt definēts kā dzīves virzības, plūstamības metafora, kas iezīmē dzīves gājumu, kas ir nemitīgi mainīgs, neparedzams. Latviešu valodā tiek lietots izteiciens ‘’peldēt pa dzīvi’’, ar to vairumā gadījumu apzīmējot cilvēku, kam viss dzīvē padodas veikli un bez liekas piepūles ( “tas gan veiksmīgi peld pa dzīvi”). Otrais metaforas lietojuma variants iezīmē peldēšanas kā kustības nozīmi. Kustība peldoties iespējama tikai šķidrumā, kam noteikts blīvums. Tīrā baseina ūdenī ķermeņa kustība uz priekšu panākama bez liekas piepūles un grūtībām. Kā trešā peldēšanas iespējamība minama peldēšanās kā atpūta, kā mirklīga bezrūpība.

Gleznu sērijā ‘’MELANHOLIJA’’ liela nozīme piešķirta tās nosaukuma izvēlē. Termins ‘’melanholija’’ ietver vairākus tā vēsturiskos uztveres modeļus:

Ar apzīmējumu “”melnā žults’’ jeb “melanholija” viduslaikos eiropieši apzīmēja garīgu apsīkumu. To skaidroja dažādi: vieni to saistīja ar vientulību, citi – ar pusdienlaika dēmonu, vēl citi – ar ilgstošu gavēni”;
4.gadsimtā melanholiju raksturoja “ kā “ sirds apnikumu vai skumjas” un “ ilgstošu nespēju nomierināties”;
“Līdz 12. gadsimtam „accedia” ( “apātija”) atzina par vienu no nāves grēkiem un pielīdzināja to vainas apziņai”;
“17. un 18. gadsimtā Anglijā melanholiju bija pieņemts izskaidrot tautas vārdiem. Maigākajā formā ar to apzīmēja smalku un pat vēlamu dvēseles stāvokli, stingrākajā – ciešanu izraisītu slimību”;
“Zinātniski „melanholiju” atzina par pasivitātes stāvokli. Vienlaikus nošķīra divas ārprātības formas – pārāk lielu pasivitāti un pārāk lielu aktivitāti”;
“Melanholija – depresijas forma ar izteiktiem fiziskiem simptomiem: sliktu miegu, enerģijas trūkumu, samazinātu interesi par seksu”;
Melanholija kā garīgs, sapnim pielīdzināms stāvoklis, kas emocionāli balansē starp sapnim raksturīgu atvērtību un ticību iracionālajam un apziņu par sapņa neiespējamību.

Bērnībā mums lauku mājā Skultē tētis bija uzcēlis baseinu.

Mēs bieži tajā nepeldējāmies, jo mamma satraucās,

ka ūdens baseinā esot pārāk auksts.

Baseins bija tik dziļš, ka ar kājām nespējām aizsniegt flīzēto grīdu.

Tagad pagājuši daudzi gadi, kopš neesam baseinā peldējuši,

kaut gan esam kļuvuši divreiz garāki.

Dārzs nav ticis kopts tieši tikpat ilgi.

Tam vairs nepietiek laika.

No skolas reizi nedēļā bija obligāts baseina apmeklējums.

Skolu beidzu pirms vairākiem gadiem.

Neilgi pēc tā skola tika slēgta.

Un baseinu vairs neviens neapmeklēja.