Large-scale installation “nostalgia“
1. Long (usually achy, sick) after homeland and home.
2. Longing for the past, usually idealized; the desire to return, usually to an idealized past.
3. In the 17th century, nostalgia - longing for home - was thought to be a curable illness for the body. Swiss doctors believed Swiss troops troubled by nostalgia (manifested as heartburn, dizziness, nausea and other symptoms) could be helped by opium, leeches and by their return home in the Alps.
4. Later, nostalgia became a problem for philosophers and poets, turning from a physical illness into an emotional weakness and a philosophical trigger.
5. By the end of the 19th century, with the unification of nations in Europe, nostalgia for the pride of long-enslaved peoples had become a major instrument of patriotism and nationalism. Meanwhile, in the United States, founded not on the pride of the people, but on expats and business, a man who felt nostalgic was considered weak and incapable of moving forward.
6. In the 20th century, nostalgia for the past became obsolete all over the world - at that time it was driven by a belief in technological innovation (modernity), progress and a bright future.
THERE WAS SOMEONE STILL LIVING IN THE HOUSE.
IT WAS NOT POSSIBLE TO SEE ANY LIGHT IN THE EVENINGS.
THE SPACE IN THE HOUSE WAS GETTING LESS AND LESS.
WE WERE OBSERVING AND WAITING
IF SOMEONE COMES OR GOES.
IT DID NOT HAPPEN.
BUT WE WERE WAITING
UNTIL WE COULD NOT SEE ANYTHING THROUGH THE FOREST.
SOON IT GOT FORGOTTEN.
THERE WERE NEW HOUSES BUILT IN THE NEIGHBOURHOOD.
THEN I WAS THINKING THAT THE OLD HOUSE
KEEPS THE MEMORIES ABOUT THE FOREST.
NOW I UNDERSTAND THAT IT WAS A FOREST.
1. Ilgas (parasti smeldzošas, slimīgas) pēc dzimtenes, arī mājām.
2. Ilgas pēc kā pagājuša, parasti idealizēta; vēlēšanās atgriezties, parasti idealizētā, pagātnē.
3. 17. gadsimtā tika uzskatīts, ka nostalģija – ilgas pēc mājām – ir ārstējama miesas slimība. Šveices ārsti ticēja, ka nostalģijas (kas izpaudās kā sāpes sirdī, galvas reiboņi, nelabums un citi simptomi) mocītajiem šveiciešu karavīriem var līdzēt opijs, dēles un atgriešanās mājās – Alpos.
4. Vēlāk nostalģija kļuva par filosofu un dzejnieku problēmu – no ķermeniskas slimības pārvērtās par emocionālu vājumu un filosofisku rosinātāju.
5. 19. gadsimta beigās Eiropā, saliedējoties tautām, nostalģija sen paverdzinātu tautu lepnumam kļuva par galveno patriotiskuma un nacionālisma instrumentu. Tikmēr ASV, kas bija dibinātas nevis uz tautas lepnuma, bet gan uz emigrantiem un biznesa, cilvēku, kurš juta nostalģiju, uzskatīja par vāju un nespējīgu kustēties uz priekšu.
6. 20. gadsimtā nostalģija pēc pagātnes kļuva nevajadzīga visā pasaulē – tolaik to uz priekšu dzina ticība tehnoloģiskiem jauninājumiem (modernumam), progresam un gaišajai nākotnei.
MĀJĀ JOPROJĀM KĀDS DZĪVOJA.
VAKAROS GAISMU NEREDZĒJA.
VIETAS TAJĀ KĻUVA ARVIEN MAZĀK.
MUMS BIJA AIZLIEGTS TUR IET.
MĒS SKATĪJĀMIES UN GAIDĪJĀM,
KAD KĀDS IZNĀKS, AIZIES VAI IEIES.
TAS NENOTIKA.
BET MĒS GAIDĪJĀM
LĪDZ MĀJU CAURI MEŽA BIEZOKNIM VAIRS NEVARĒJĀM SASKATĪT.
DRĪZ PAR TO AIZMIRSA.
TUVĀKAJĀ APKĀRTNĒ CĒLA CITAS MĀJAS.
TOREIZ DOMĀJU, KA VECĀ, AIZAUGUSĪ MĀJA
SAGLABĀ ATMIŅAS PAR MEŽU.
TAGAD SAPROTU, KA TAS BIJA MEŽS.
